Quo Vadis, Aida?

Quo Vadis, Aida?
Quo Vadis, Aida?
Apraksts:

Bosnija, 1995. gada 11. jūlijs. Aīda strādā par tulku ANO miera uzturēšanas spēku bāzē Srebreņicas mazpilsētā. Kad pilsētu ieņem serbu armija, Aīdas ģimene līdz ar tūkstošiem citu civiliedzīvotāju meklē patvērumu ANO bāzē. Tulkojot dažādās pārrunas, Aīda uzzina arvien vairāk svarīgas informācijas. Kāds liktenis gaida viņas ģimeni un visus pārējos — glābiņš vai nāve? Kā viņai rīkoties?

Filmu apskats:

Jasmilas Žbaničas režisētā “Quo vadis, Aida?”, kas šķiet, nav nekādi saistīta ar poļu rakstnieka Henrika Senkeviča vēsturisko romānu “Quo vadis?” par agrīno kristiešu vajāšanu Romā,, ir mākslas darbs, kas skatītāju satriec līdz sirds dziļumiem. Tam piekritīs daudzi, ņemot vērā, ka šī ir viena no veiksmīgākajām 2020. gada filmām, kuras žilbinošie panākumi sākās ar pasaules pirmizrādi Venēcijas filmu festivāla konkursa programmā un turpinājās daudzos nozīmīgos kinofestivālos, piemēram, Arrasā, Lezarkā un Luksemburgā. Gada nogalē tā ieguva “Independent Spirit Award” balvu kā labākā ārzemju filma, tika izvirzīta BAFTA balvai kategorijās “Labākā ārzemju filma” un “Labākā režija” (visā balvas pastāvēšanas laikā tai iepriekš vēl nekad nebija izvirzīts neviens bosniešu režisors) un saņēma “Oskara” nomināciju kategorijā “Labākā starptautiskā filma”.

Filma strauji un nesaudzīgi seko līdzi tam, kā Aīda (izcils Jasnas Duričičas aktierdarbs), kas savulaik bijusi skolotāja, bet, karam sākoties, sākusi strādāt par tulku ANO bāzē Srebreņicā, mēģina rast izeju situācijā, kad, serbu armijai gūstot virsroku, pasaule pēkšņi pārvēršas pilnīgā ellē. Uzmanības centrā ir arī Aīdas vīrs (Izudins Bajrovičs) un abi dēli (Boriss Lers un Dino Bajrovičs), kuri kopā ar daudziem citiem izmisīgi meklē patvērumu bāzē.

Ainas, kurās Aīda burtiski skrien, lai vēl mēģinātu glābt savu ģimenes locekļu dzīvību, liek domāt par pazīstamo kara drāmu “Denkerka”, jo abām filmām raksturīgs šis haotiskais un drudžainais temps. Pastāvīgi būdama līdzās tiem, kuriem pienāktos uzņemties atbildību par situāciju, viņa daudz ko zina — pārāk daudz, lai vienkārši noticētu solījumiem, un pārāk daudz, lai, raugoties cilvēku pārgurušajās, apmulsušajās sejās, bez sirdsapziņas pārmetumiem atkārtotu atbildīgo personu teiktās tukšās frāzes. Viņa dzird arī to (protams, abās valodās), ka “nīderlandieši aiztaisījuši vārtus”, kaut arī Srebreņica ir pasludināta par ANO drošības zonu.

Laikam ritot un darbības videi šķietami sarūkot arvien šaurākai, Jasmilas Žbaničas filma (montāžas režisors ir Jaroslavs Kaminskis, kura filmogrāfijā ir vēl viens meistardarbs — filma “Aukstais karš”) kļūst par īstu trilleri. Trūkst vien pulksteņa, kas nepielūdzami skaitītu sekundes līdz izšķirošajam mirklim. Taču (un, zinot par Srebreņicas asiņainajiem notikumiem, šeit nedraud sižeta līnijas priekšlaicīga izpaušana) šajā stāstā negaidiet glābējus un neceriet, ka liktenis pēdējā brīdī pavērsīsies labvēlīgi, jo pat cilvēks, kurš līdz pēdīgajam ticējis tam, ka palīdzība galu galā tiks sniegta, beigās viens pats ieslēdzas kādā no bāzes telpām un lūdz atstāt viņu vienu.

Šis nospiedošais smagums ir filmas vēstījumam atbilstošs, taču vienlaikus filma skatītāju burtiski ievelk un ir neiedomājami saistoša. Vienīgā epizode, kad laika ritums palēninās, ir atmiņu uzplaiksnījums par laimīgākiem mirkļiem pirms dažiem gadiem notikušā konkursā par skaistāko matu sakārtojumu Austrumbosnijā. Tomēr jau pavisam drīz vien filma atgriežas tagadnē — pie mēģinājumiem izvairīties no cilvēku uzdotajiem jautājumiem, pie atkal un atkal vaicātā: “Ko viņš saka?”, kaut atbilde nevienu vairs īsti neinteresē. Pārsteidzoši, ka Jasmilai Žbaničai (kura galu galā savulaik saņēmusi “Zelta lāča” balvu par darbu “Grbavica”) filmas saspringtajā ritējumā, kurā ne tuvu nav vietas iespaidīgiem monologiem, tik un tā izdodas parādīt skatītājam visus kara aspektus: komunikācijas neesamību, absolūto bezpalīdzību, kas, neraugoties uz skaļiem apgalvojumiem, pārņēmusi ikvienu iesaistīto, un pēkšņo, stindzinošo apjausmu, ka izejas nav un nebūs. Visu vēl šausminošāku padara tas, ka filmā stāstīts ne jau par sen pagājušiem laikiem, bet gan par 1995. gada notikumu, ko režisore savulaik jau aprakstījusi kā “milzīgu traumu visiem bosniešiem”. Un īpaši šausmīgi ir uz to raudzīties caur visu to balsu filtru, kuras šodien skaļi aicina uz tā saukto “patriotismu”. Sevišķi zīmīgi, ka bruņotie slepkavas filmā “Quo vadis, Aida?” nav nekādi svešinieki — viņu vidū ir Aīdas kādreizējie skolēni, kāds cits atpazīs savu studiju biedru... Tas ir absurdi un biedējoši. Un tas var notikt atkal.

Filmu “Quo vadis, Aida?” producējusi studija “Deblokada Produkcija” sadarbībā ar “Coop99”, “Digital Cube”, “Extreme Emotions”, “Indie Prod”, “N279 Entertainment”, “Razor Film Produktion”, “Tordenfilm AS”, “Österreichischer Rundfunk (ORF)”, TV ARTE/ ZDF, “Radio Television of BiH” un TRT. Filmas starptautiskais izplatītājs: “Indie Sales”.

Marta Bałaga, “Cineuropa”