VĒL PA MĒRIŅAM

VĒL PA MĒRIŅAM
VĒL PA MĒRIŅAM
Apraksts:

Pastāv savdabīga teorija, ka cilvēkam vajadzētu piedzimt ar nelielu alkohola koncentrāciju asinīs un ka neliels skurbums ļauj vērīgāk uztvert pasauli, mazina problēmas un stimulē radošu pašizpausmi. Šīs teorijas iedrošināti, Martins un viņa trīs draugi — dzīves nogurdināti vidusskolas skolotāji — nolemj veikt eksperimentu, proti, visas darba dienas garumā gādāt par nemainīgu alkohola koncentrācijas līmeni asinīs. Ja reiz Čērčils krietnā skurbumā spēja gūt uzvaru Otrajā pasaules karā, vai gan daži mēriņi nenāktu par labu pašiem draugiem un viņu skolēniem? Pirmie rezultāti ir visnotaļ iepriecinoši, un skolotāju sākotnēji nelielais eksperiments kļūst par īsteni akadēmisku pētījumu. Gan mācību stundas, gan rezultāti arvien uzlabojas, un draugiem atgriežas dzīvesprieks. Mēriņš pēc mēriņa — dažiem eksperimenta dalībniekiem sāk klāties arvien labāk, bet daži zaudē kontroli. Pakāpeniski kļūst skaidrs, ka, neraugoties uz alkohola varbūtēji nozīmīgo devumu pasaules vēsturē, pārgalvīgas izdarības nepaliek bez sekām.

Filmu apskats:

Dāņu režisora Tomasa Vinterberga filmas VĒL PA MĒRIŅAM konceptuālā iecere ir tik lieliska, ka gribas noticēt — šī ideja pašam režisoram vai viņa uzticamajam līdzgaitniekam scenāristam Tobiasam Lindholmam (“Komūna” / “The Commune” (2016), “Medības” / “The Hunt” (2013) un “Submarino” (2010)) noteikti būs radusies, cilājot glāzes vietējā krodziņā. Vai varbūt drīzāk līksma uzdzīve draugu lokā rosināja T. Vinterbergu uzņemt filmu, kas ilustrētu norvēģu psihologa Finna Skorderūda visai īpatnējo teoriju, ka ikviens cilvēks piedzimst ar 0,5 promiļu alkohola deficītu asinīs? Skaidrs, ka šāda teorija gluži dabiski rada jautājumu: kā būtu, ja kāds tiešām mēģinātu uzturēt sevī šādu “ideālo” skurbuma pakāpi? Vai šis cilvēks tad būtu laimīgāks? Un kurš gan var palikt vienaldzīgs pret filmu ar tik spožu ideju, kas, lai neaizmirstos, savulaik visticamāk tikusi uzšņāpta uz kādas cigarešu paciņas aizmugures? To, saprotams, nespēja kino ļaudis nedz Kannās, kur VĒL PA MĒRIŅAM tika iekļauta oficiālajā izlasē, nedz European Film Academy aprindās, nedz Toronto kinofestivālā, kur filma arīdzan iekļuva oficiālajā izlasē, nedz Sansebastianas kinofestivālā, kur šī filma, iekļauta oficiālajā konkursa programmā, nule piedzīvojusi pasaules pirmizrādi, un arī ne Dānijas nacionālajā “Oskaru” atlases komitejā, kas to nolēma virzīt nominācijai labākās ārzemju filmas kategorijā.

Šķiet gluži pašsaprotami, ka šādas idejas realizēšanai tad bija jāpulcē kopā vecā, labā komanda. Ir tik brīnišķīgi ieraudzīt vienā filmā kopā darbojamies virkni lielisku aktieru, kuri jau filmējušies iepriekšējos T. Vinterberga darbos — Madss Mikelsens, Tomass Bo Larsens, Magnuss Millangs un Larss Rante. Filmā viņi atveido pusmūža krīzes plosītus vidusskolas skolotājus, kuri mēģina atrast veidu, kā gan darbā, gan mājās atgūt dzīves sparu, un kas gan šādā situācijā varētu līdzēt labāk nekā alkohols? Šī ideja šķiet tik subversīva, ka pārņem teju vai kauns, atzīstot, ka pat kino pasaulē alkohols ir līdzeklis dzīves bēdu slīcināšanai, turklāt tieši tādā veidā, kā varētu iedomāties. Taču pēc tam neglābjami iestājas paģiras. Sākotnēji rodas iespaids, ka T. Vinterbergs slavēs alkohola vispusīgi “dziednieciskās” īpašības tā, ka sajūsmā par to būtu pat britu kulta filmas “Vitneils un es” varoņi. Ieteikums iedzert kādu mēriņu tiek dots pat kādam satrauktam skolēnam, kurš nespēj pārvarēt bailes pirms eksāmena — un, jā, tas palīdz. Raugoties uz Madsa Mikelsena atveidoto Martinu, kurš vēstures stundā skolēniem stāsta, ka alkohola lietošana bijusi raksturīga lielajiem pagātnes dižgariem, rodas iespaids, ka klase viņu uztver kā Robina Viljamsa atveidoto Džonu Kītingu (filmā “Mirušo dzejnieku biedrība”). Un tad nāk atmoda — un galvassāpes.

Taču Vinterbergs ir atjautīgs režisors, un viņam padomā ir kas labāks nekā ļaut savās filmās dominēt vienai vienīgai idejai, šajā gadījumā — dzeršanai. Režisors dzeršanas motīvu izmanto kā veiklu paņēmienu skatītāju uzmanības piesaistīšanai, un tikai vēlāk atklājas filmas dziļākais vēstījums, proti, brīžos, kad dzīve šķiet bezjēdzīga un garlaicīga, šīs izjūtas var būt radušās tādēļ, ka mēs nespējam būt godīgi paši pret sevi. Un tieši šis sižeta aspekts ir tas, kas filmu VĒL PA MĒRIŅAM padara par stāstu, kurā tiek svinēta dzīve gan tās krāšņākajos, gan drūmākajos brīžos.

Filmu vēl spožāku padara M. Mikelsena izcili atveidotais “galvenā dzērāja” Martina tēls. Šajā filmā aktieris pirmo reizi kopš seniem laikiem strādā savā dzimtajā valodā, nepārspējami virtuozi atveidojot dziļā rutīnā ieslīgušu cilvēku, kuram apnicis gan savs skolotāja darbs, gan vienmuļībā iestigusī laulības dzīve. Dzeršana palīdz zināmā mērā — līdz brīdim, kamēr tā vairs nepalīdz, taču ļauj viņam pietiekami labi saprast, ka kaut kam ir jāmainās. Un šis “kaut kas” ir visnotaļ savdabīgs pavērsiens. Vai Martina dzīve kļūs laimīgāka? To vēl nevar zināt, tomēr M. Mikelsena atveidotais varonis, virpuļodams dejā, līksmo gan iekšēji, gan ārēji.

VĒL PA MĒRIŅAM ir Dānijas, Zviedrijas un Nīderlandes kopražojuma filma, kuras tapšanā piedalījušās kompānijas “Zentropa Entertainments”, “Film i Väst”, “Zentropa International Sweden”, “Topkapi Films” un “Zentropa International Netherlands”. Filmas starptautiskā izplatīšana uzticēta “TrustNordisk”.

Kaleem Aftab