CORPUS CHRISTI

CORPUS CHRISTI
CORPUS CHRISTI
Apraksts:

“CORPUS CHRISTI” ir stāsts par 20 gadus veco Danielu, kurš izciezdams sodu jauniešu ieslodzījuma vietā, piedzīvo garīgu apskaidrību. Daniela vēlme ir kļūt par mācītāju, taču tas nav iespējams savulaik pastrādātā nozieguma dēļ.
Ieradies mazpilsētā, kur norīkots strādāt vietējā kokapstrādes uzņēmumā, puisis ietērpjas priestera drānās un nejaušas sagadīšanās rezultātā sāk kalpot vietējā draudzē. Jaunā, harizmātiskā mācītāja ierašanās vietējai sabiedrībai paver iespēju sākt dziedēt dvēseles brūces, kuras radījusi pilsētiņā notikusī traģēdija.

Filmu apskats:

CORPUS CHRISTI Eiropā ar lieliem panākumiem pabijusi daudzos kinofestivālos, pasaules pirmizrādi piedzīvojot Venēcijas “Giornate degli Autori”, un ir nominēta “Oskara” balvai labākās ārzemju filmas kategorijā. Filmas darbība risinās kādā Polijas mazpilsētā. Režisors Jans Komasa pētī vietējo sabiedrību plosošos konfliktus, mentalitāti un pakļaušanos patiesu un viltus līderu ietekmei. Režisora spēcīgākais līdzgaitnieks šajā filmā ir galvenās lomas atveidotājs Bartošs Beleņa — aktieris, kurš lielākoties darbojas uz Polijas neatkarīgo teātru skatuvēm. Bartošs Beleņa ārkārtīgi iedziļinās sava tēla psihē un parāda tā iekšējo cīņu, ko brīžiem atspoguļo nervozi saraustītas kustības, brīžiem — zilo acu caururbjošais skatiens. Viņa ekrāna tēlam piemīt satriecoša harizma. Nevainojami veidotais stāsts liek uzdot daudzus jautājumus par to, kas cilvēkus vieno kopienās un arī par to, kāpēc kādā brīdī viņiem rodas kārdinājums tās atkal sašķelt. Vai kāds jautājums mūsdienu Eiropā varētu būt vēl svarīgāks par šo?

B. Beleņas atveidotajam Danielam — puisim vecumā ap divdesmit gadiem — pagātnē pieredzēts jau vairāk, nekā sola nākotne. Daniels izcieš sodu jauniešu ieslodzījuma vietā, izjūtot nepārtrauktu spiedienu un smacējošus draudus, ka savulaik izdarītie noziegumi viņu turpinās vajāt visu mūžu. Viņa vienīgais īstais draugs ir aizrautīgais, no aizspriedumiem brīvais mācītājs (Lukašs Simlats). Ja Daniels nebūtu izdarījis noziegumu, viņš gribētu iet mācītāja pēdās un kļūt par garīdznieku. Tomēr šī vēlēšanās itin drīz piepildīsies, tiesa gan, negaidītā veidā. Jo, ja arī pastāv kāds augstāks spēks, kura ziņā ir notikumu gaita, tam piemīt lieliska humora izjūta un nav sveši ironijas iekšējie mehānismi. Kad Danielu no ieslodzījuma vietas nosūta darbā uz kokapstrādes darbnīcu kādā Polijas mazpilsētā, viņa dzīve pilnībā mainās. Vietējā baznīcā viņš sastop brīvdomīgu meiteni (Elīza Ricembela) un, sarunājoties ar viņu, pasaka, ka ir mācītājs. Sākotnējais joks pārtop par nodarbošanos — Daniels ietērpjas sutanā un sāk kalpot Dievam. Laikam ritot, viņš saskaras ar traģisku noslēpumu, kas plosa vietējo sabiedrību, iemanto jaunus sabiedrotos un pretiniekus un cīnās ar savām problēmām. Skatītāju pārņem divējādas jūtas — gan vēlme lūgt par to, lai viņam veiktos, gan vēlme pieredzēt viņa krišanu.

Mateuša Paceviča veidotais scenārijs ir balstīts reālos notikumos, kas iekļaujas vienlaikus emocionālas un garīgu atklāsmju caurstrāvotas ceļa filmas (road movie) struktūrā. Daniela vēlmes piepildās, taču par to nākas arī samaksāt. Jo vairāk viņš sevi velta darbam ar draudzi, jo dziļāk sapinas melos, un likmes kļūst arvien augstākas. Taču nevienā brīdī nav īsti iespējams pateikt, vai viņš patiešām iekšēji kļuvis par citu cilvēku, vai ir tikai jokdaris, kam sagādā prieku manipulēt ar cilvēkiem. B. Beleņas varoņa skatienā vienlīdz lasāmas abas versijas.

Jans Komasa, kurš pirms tam strādāja pie lielbudžeta filmas par Varšavas sacelšanos (“Varšava 44”), šajā filmā pievērsies savām iecienītākajām tēmām: sociālo struktūru un dažādu sabiedrības slāņu sadursmju izpēte, reliģiskas kopienas sekulāra ekvivalenta meklējumi, neuzticēšanās autoritātēm un, visbeidzot, gan vieglas ignorances apēnota, tomēr empātija pret izstumtajiem. Vēl režisors šajā filmā spoži demonstrē savas stiprās puses: viņam, kā jau ierasts, izdodas panākt izcilu aktieru sniegumu, un ciešā sadarbībā ar operatoru Pjotru Sobočiņski jaunāko vēstījums kļūst daudzslāņaināks: statiskie kadri un krāsu gammas, kā arī gaismojuma intensitātes maiņa lieliski atspoguļo tēlu iekšējās izjūtas. Zīmīgi šķiet tas, ka CORPUS CHRISTI un citās pēdējā laikā tapušās poļu filmās pētīta nelielu grupu dinamika un mēģināts demontēt vai kritizēt varas struktūras un apšaubīt ierastos principus. Acīmredzot grēku nožēla pirms jauna dzīves posma uzsākšanas nav tikai reliģisku rituālu diktēta prasība.

Filmu CORPUS CHRISTI producējusi Polijas kompānija “Aurum Film” sadarbībā ar “Canal+ Polska”, “WFS Walter Film Studio” un Francijas “Les Contes Modernes”, filmas izplatīšanas tiesības visā pasaulē administrē “New Europe Film Sales”. Filmai piešķirta “Europa Cinemas” zīme, tā vairākās kategorijās nominēta 2020. gada European Film Awards.

Ola Salwa